Karstā reportāža: Liepāja-Strasbūra-Liepāja

5. diena: 19. novembris

Rīts Austrijas viesnīca, ar lielisko skatu uz kalniem aiz loga.

No rīta nekas neliecināja par bēdu, bet tā atnāca negaidīta. 2 meitenes gatavojas dienai, viena krāsojās un otra taisno matus, lai jau drīzumā dotos brokastīs, BET…. sākas skaļa signalizācija! Liela nezināšana, ko darīt, kur likties un sākas skrējies laukā, paliekot tajā, kas ir, paķerot līdz mēteli.
Izskrienot saprotam, ka tā nav mācību trauksme, bet īsta reāla ārkārtas situācija. Iespēja redzēt visus tādus, kādi trauksmes brīdī bija – cits zeķēs, otrs šortos, cits jau pilnībā saģērbies, bet manas pelēkās čības neizdzīvo un tiek atstātas Austrijas viesnīcā.

Rīts turpinās ar lieliskām brokastīm viesnīcā, kura visa brauciena laikā bija vislabākā!

Anastasija (11. kl.)


3. diena: 17. novembris

Paēduši kukurūzas pārslas un radziņus, devāmies uz parlamentu. Ēkas bija milzīgas, lika galvai noreibt, paskatoties uz augšu. Nebija ilgi līdz uzzinājām gandrīz visu nepieciešamo dienas gaitai, kā arī, ko darīt prezentēšanā.

Parlamenta telpas bija ļoti neparastas: visur bija augi un koka, stikla un akmens apdares. Pēc nelielas kafijas pauzes un iepazīšanās ar citiem runātājiem, mūs ieveda diskusiju zālē. Lielāko rīta daļu nogaidīju līdz brīdim, kad pienāca valsts prezentācija. Es sēžu un gaidu savu kārtu, galva reibst, rokas dreb, acis no spožās gaismas asaro un nav ne mazākās pārliecības par to, ko teikšu.

Iznākot priekšā jutu, kā no ūdens trūkuma ķeras mēle un liek zaudēt domu gājienu. Galu galā, runa izdevās īpaša, savādāka nekā biju plānojis. Prezentācijas bija dažādas, bija muzikāli priekšnesumi, ES slavināšana, faktu nolasīšana no vikipēdijas, u.tt.

Pēc muļķīgajiem jautājumiem par parlamentu, devāmies uz ēšanas pauzi. Dažkārt nebija nekā laba, bet saldie ļāva nedaudz pasmaidīt. Pēc pauzes izveidojās neliels tracis, kurā meklējām komandas biedrus grupu diskusijai.

Agris (11. kl.)

 

Piecelties, kamēr laukā vēl ir tumšs, ir grūti, bet to izdarīt pēc 3 stundu miega ir vēl grūtāk. Bet pateicoties augstākiem spēkiem paspējām arī uz brokastīm. Pat ja Strasbūra mani neuzrunāja ar skatiem un viesnīca mani nepārņēma ar numuriņem, tad Francijas kruasāns kā silts sviests izkusa uz mēles. Reāli garšīgs.

Ejot uz Eiropas Parlamentu, gide ik uz stūra atgādināja, ka pašiem jāatceras ceļš uz viesnīcu, bet pēc trešā pagrieziena jau nezināju ceļu atpakaļ (labi, ka atpakaļ gājām visi kopā).

Šķiet, ka Eiropas Parlaments mani pievīla, jo cerēju ieraudzīt ko labāku, bet tiklīdz mūs aizveda uz plenārzāli zināju, ka tas bija tas, ko gaidīju. No vienas puses nepatika, ka visi tikām izkliedēti pa visu zāli, bet no otras – man bija iespēja vairāk koncentrēties uz notiekošo un uzmanīgi izsekot informācijai un valstu prezentācijām.

Pusdienas noteikti nebija mana tipa ēdiens, bet visinteresantākais bija Euroscolas konkurss bija jāizveido sava komanda, kurai bija jāsastāv no 4 dalībniekiem un katram bija jābūt no citas valsts. Savu komandu es izveidoju un nokomplektēju pēdējās minūtēs un pavisam nejauši. Tās bija vēl trīs meitenes no Grieķijas, Francijas un Lietuvas (jāturas pie kaimiņiem!). Uzreiz pēc tam bija diskusiju un apspriežu laiks par mūsu izvēlēto tēmu. Mana tēma bija Migrācija & Integrācija. Līdz ar to es devos uz mazāka izmēra zāli (kas bija veidota pēc plenārzāles principa), kurā es satikos ar citu valstu pārstāvjiem, kuri arī bija izvēlējušies šo tēmu. Gan migrācija, gan integrācija ir diezgan aktuāla un tai pieskaitot arī bēgļu situāciju Eiropā, diskusijas izvērtās diezgan spraigas un intensīvas – katram bija dažādi uzskati, pieņēmumi un pieredze.

Atgriežoties viesnīcā biju ļoti nogurusi un negribēju iet vakara pastaigā pa pilsētu, bet stundiņu atpūšoties sapratu, ka nožēlošu, ja neiaziešu. Pastaigas laikā ar pāris cilvēkiem nolēmām nedaudz atdalīties no grupas un atrast veikalu. Beigās nonācām neomulīga un pēc skata bīstamā rajonā un veikalu tur neatradām. Kad sapratām, ka tomēr gribam atpakaļ pie grupas, zvanījām skolotajai lai varētu viņus atrast. Izrādās, ka tas nebija tik viegli un vēl aizgājām uz nepareizo pusi. Mistiskā veidā, pēc stundas viņus tomēr atradām un kopā devāmies atpakaļ uz viesnīcu.


2. diena: 16. novembris

Kopīgs rīts sākās ar daudzslāņainu ēdiena kārtu poļu gaumē – cēzara salāti, vārītas olas, olas majonēzē, kompoti, sīrupi, sviestmaizes, 3 veidu gaļu variācija, “vareņiki”, sieri, dārzeņi. Kuņģiem bija jāuzsāk darbs!

Deviņos no rīta šķērsojām Vācijas robeža braucot cauri 3 km garam tunelim. Ainava aiz loga mainījās no līdzenumiem uz pauguriem, no pauguriem uz kalniem, zemi klāja vēja ģeneratori un saules paneļi; kā arī apiņu audzētavas.

Viens no šodienas mērķiem – viduslaiku pilsēta – Nirnberga – Piparkūku zeme. Vieta, kurā aizsākās masveida grāmatu spiestuves. Reformācijas aizsākšanās ar Lutera apgaismību par patiesu kristietības taisnību.

Dienas noslēgumā nokļuvām trešajā valstī, šķērsojot Reinas upi – Francijā.

Viktorija (12. kl.)

 

Pavadot jau otro dienu uz riteņiem esam tikuši līdz Strasdbūrai. Sākām savu rītu ar lieliskām brokastīm Polijā, tad piestājām benzīntankā, kur cenas mūs šokēja,3€ ūdens pudele, CW 0,50 -0,70€. Iebraucot Nirnbergā bijām pārsteigti ar skaistajām celtnēm un brīnišķīgo arhitektūru.
Nirnbergas tirgū baudījām visgardāko tortilju visā pilsētā, kuras galvenā sastāvdaļa bija tauku mērce, neaizmirsām arī par piparkūkām, banāniem un zemenēm. Iebraucām lieliskā veikalā, kur cenas bija vienkārši brīnišķīgas, viss tik lēts. 5gb Milkas šokolādes 3.99€, kafija 500g 2,99€, haribo konfektes kg 3,99€. Ļoti lēti! Atbraucām uz viesnīcu un drusku vīlāmies, bet galvenais jau, ka laba kompānija.

Un protams visu ceļu paši sevi izklaidējām spēlējot kārtis un “patiesība vai risks”. Mums bija ļoti forši un jautri. Ļoti skaisti skati braucot cauri Vācijai!

Amanda (12. kl.)


1. diena: 15. novembris

Izbraucām agri no rīta, mani savāca ap pus pieciem. Visa diena tika pavadīta autobusā, guļot, klausoties mūziku vai sarunājoties ar ceļabiedriem, ik pēc, apmēram, divām ar pus stundām bija pieturas benzīntankos, kā arī viena pietura krodziņā, kur bija iespēja paēst silto ēdienu. Autobusa aizmugurē sēdošie izcēlās ar dziedāšanu un gide teica, ka sen tā nav bijis, ka kāds dziedātu.

Viesnīcā ieradāmies ap 23:00 pēc vietējā laika, gultas bija ļoti ērtas un bija prieks beidzot kārtīgi izgulēties. Bija daudz ērtāk nekā gulēt autobusā. Tagad jau turpinām atlikušo ceļu.

(Linda, 12.m)

 

Neskatoties uz to, ka agri bija jāceļas, lai izbrauktu, un, ka bijām vēlu viesnīcā, jo nobraucām ļoti lielu ceļa gabalu, tad kopumā gāja labi! Viesnīcā viss bija labi sagatavots, piestājām ik pēc laiciņa un visjautrāk bija, kad 300 km no vietas dziedājām dažādas dziesmas, kā arī spēlējām kārtis, kur zēni ar 2 uzvarām piekāpās meiteņu 3 uzvarām.

(Jānis, 11.m)

 

Pirmā diena mūsu piedzīvojumam sākās ļoti agri – 4:00. Visa diena pagāja tikai un vienīgi vienā braukšanā. Dienas laikā nobraucām aptuveni 1200 km – šķērsojām visu Lietuvu un Poliju. Diena bija nogurdinoša, ik pa laikam apstājāmies “zaļajā pieturā”. Brauciens bija visai interesants. Ik pa laikam nodevāmies sarunām, iesnaudāmies dziļā miegā, klausījāmies skaļi mūziku, spēlējām kārtis (protams, atbilstoši drošībai). Un autobusa pasažierus izklaidējām ar skaistāko un labāko latviešu dziesmu izdziedāšanu.
Braucot cauri pilsētām, skatīšanos patīkamāku padarīja mūsu lieliskā gide Dina, par ko viņai milzīgs paldies!
Diena bija gara, vēlu vakarā ieradāmies viesnīcā un devāmies gulēt, lai jau nākamajā dienā mērotu tālo ceļu uz Strasbūru.

(Kitija, 12.m)

 

Šodien visa diena tika pavadīta ceļā, ap 22:00 pēc vietējā laika ieradāmies hotelī. Autobusā gari aizvadītās stundas pavadījām dziedot, ko atzinīgi novērtēja arī šoferi un gide. Tā kā hotelī ieradāmies diezgan vēlu, tad drīz vien devāmies pie miera un ar nepacietību gaidām nākamo dienu.

(Katrīna, 12.m)

Share Button