“Mana Magadana”

2019. gada 14. februārī Oskara Kalpaka Liepājas 15.vidusskolā iniciatīvas “Latvijas skolas soma” ietvaros notika Ērika Vilsona monoizrāde “Mana Magadana”.

Skolēni uzsver, ka izrādē apskatīta aktuāla tēma jeb cilvēkstāsts par Latvijas un Eiropas kontekstā nozīmīgu vēstures faktu – izsūtīšanu. 10.b klase, gatavojoties izrādei, noskatījās dokumentālo filmu ,kur abi brāļi Ēriks un Mārtiņš izbraukā un apskata ģimenes kopīgās “traģēdijas” vietas, gremdējas atmiņās un prāto par izjūtām gan pašos (kā bērnos), gan vecākos (jau no šodienas rakursa, kad abi ir cienījamā vecumposmā). Savukārt, 9. klases pirms izrādes Latvijas vēstures stundās apskatīja tēmu par deportācijām, balstoties uz mākslinieces B. Plezeres atmiņu zīmējumiem, kas ir pamats filmai “Stāsti smiltīs”.

Ē. Vilsons monoizrādei rada nosacījumus, kas mūsdienu skatītājam piespiež notikumos piedalīties un izvērtēt tos no dažādiem aspektiem. Iepazinām siltumu, mīļumu, neatkārtojamību, runājoties ar savu mammu, Ē. Vilsons līdz skaudrumam ļauj mums līdzpārdzīvot no nepiepildītiem jaunības sapņiem kļūt par aktrisi, dzejnieci – par ko toties kļuvuši abi dēli, līdz maza un pieauguša bērna laimei, ka viņam ir mamma un tētis, arī vēl šodien, kad galvu klāj sirmums, kad sirds un prāts visu ir līdz pārdzīvojis un spējis atsijāt graudus no pelavām.

Neatsverama loma izrādes satura uztverē ir butaforijām – simboli izsūtīšanai: mugursoma, kurā ir ceļojumam nepieciešamākais, ledus bļodā un basas kājas, metronoms, kurš skaita dzīvības – aizejošās ik sekundi, siltas vilnas zeķes un ģimenes fotogrāfijas, kā arī grupas “Ļeņingrad” fascinējošā dziesma “Mana Magadana”.

Šogad, jau sesto gadu pēc kārtas, 25. martā 10.b klase dosies uz Liepājas Okupācijas muzeju, kur uzstāsies represētajiem ļaudīm, kur uzklausīs arī viņu dzīvesstāstus un ienesīs gaismu viņu domās par mūžīgo pārmantojamību: “mēs esam tik ilgi vienota nācija un valsts, cik ilga un pamatīga ir katra mūsu vēstures atmiņa”.

Par izrādi savu viedokli un sajūtas atklāj arī 12. klases skolniece Anastasija Ivanoviča: “Izrādes sākumā Ēriks Vilsons skatītājiem – skolēniem – liek izprast pieaugušā cilvēka būtību: kas ir tas, kas mūs veido par pieaugušu?; Kur ir pieaugušā cilvēka saknes?

Caur puķēm viņš liek saprast, cik būtiski ir izprast savu jēgu esamībā uz Zemes. Kā zināms, tad Padomju laikā Magadanā bija 25% no visa zelta, kas bijis PSRS, tā bija pilsēta ar vērienīgu infrastruktūru un cilvēkiem, kuri auga un attīstījās, kā citviet tas nebija piedzīvots.  Izrāde ļauj sajust Magadanas auksto vasaru. “Magadana – tā ir Dieva aizmirsta vieta,” tas ir salīdzināms ar brīdi, kad, “ziemas aukstumā, spļaujot, siekalas sasalst pusceļā” un zālē esošie – smejas. Caurvijošais faktu daudzums iespaido un liek sekot stāstam, kurš ir dziļš un emociju bagāts, atsaucot atmiņā ģimenes locekļus – mammu, “kuras smiekli ir kā visaugstākais alts” un papu, “kurš bija tik emociju nepiepildīts, ka neatnāca sagaidīt māti uz dzemdību namu'”.

Sajūta, it kā tu lasi stāstu, kuru tu sadzirdi caur skaņām, dziesmām un citātiem. Sirreālisma izpausmes, kas noved pie reālisma.

Mēs esam tik nezinoši savai nākotnei, taču tā zina daudz labāk un daudz vairāk. Mums jāļaujas plūsmām, kas izriet no pagātnes upēm.

Klusais beigu monologs….

“Katram ir sava Magadana”

Share Button