Papildini pasaku “Sēklu atmoda”!

Sveiks, jaunumu meklētāj!

Izlasi! Izlasi pasaku “Sēklu atmoda”!
Padomā! Padomā par aprakstīto situāciju!

Papildini! 10 teikumu garumā papildini pasaku ar jaunu stāstu, vai notikumu, vai sižetu, vai nobeigumu tīmekļa vietnē: ej.uz/debesuvalstibu

 

“Sēklu atmoda”

Reiz miglas plūdu pilsētā, blāvā meža līkumā, divus pelēkus gabaliņus aiz ozola muciņas, tumšā līdumā atradās Melnalkšņu skola. Katra diena ritēja kā gads, un katru gadu skola ražoja knapi elpojušas sēklas – skolēnus, kas nespēja atrast sev piemēroti auglīgu augsni un noslīka kā izdegušās zvaigznes kosmosa jūrā.
Nogurums, neieinterestība, rutīna – kā treknas čūskas vijās ap skolu, ieziežot tauku pilītes ikvienā sēklā. Tos rāpuļus ielaida saslaistījušies čiekuri, kas ir atbildīgi par sēklas nogatavināšanos. Nabagas pussadilušās sēklas grima kā siltā pienā, dienu no dienas “mācoties” klašu dobumos. Neliekas tik traki, ne? Īstenībā bija daudz trakāk… Sēklas krita galējā garlaicībā, redzot čiekuru pie datora monitora, monotoni nolasot informāciju, kas ir no ekrāna, itkā tie nespētu to izdarīt. Sēklas mūžīgi jutās nesapratnē, ko tie tur dara, kāds tam visam ir mērķis – atzīme? Čiekuri nespēja izgudrot cita veida aktivitātes sēklu motivēšanā, kā vien, iebiedēšanu, emocionāli smecējot. Bet visbiežāk tie izvēlējās nemeklēt risinājumus – samierināties.
Tad, kādu dienu, čiekurs ar puķēm aiz galvas iekrita Melnalkšņu skolā. Gaiteņos bija jūtams vilinošs smārds. Sēklas notirpa aiz ilgi nomarinētām ilgām pēc kaut kā jauna. Koka zvaniņš noklakšķināja. Stunda sākās. Klasē peldēja rožaini mākoņkalni, skolēni jutās kā iebiezinātā piena slidkalniņā pa kuru gribētos slīdēt mūžīgi. Riekstu koka durvis atvērās, čiekurs ar puķēm un zimzotu svārku mugurā ielidoja klasē. Tas iesāka stundu strukturēti, sākot ar vārdiem: “Šodienas stundas tēma ir “…” ”. Viņš zina, ka klasē ir dažādas sēklas, ar dažādām vajadzībām, dažādiem domāšanas un uztveres veidiem, tāpēc čiekurs runāja, rādīja, dejoja, dziedāja, zīmēja, atdodot sevi visu skolēniem tēmas apguvei. Čiekurs radīja interesi sēklām izprast un domāt līdzi, nevis kaili iekalt. Šādi vadot mācību stundas, sārti zeltainas mākoņu strāvas šāvās no debesīm, lai izdzītu iemarinējušās čūskas. Viss virmoja un sprakšķēja. Citi čiekuri paši kļuva iedvesmas pilni un sāka mācīt sēklas pēc mūsdienīgākas metodes, radot jaunu ideālismu.
Melnalkšņu skola, pēc vairāku gadu ilgas ietreknošanās, atsāka kolektīvo sadarbību. Tā kļuva par viļņos izmazgātu akmentiņu. Miglas plūdi tika izdeldēti, jo jauna gaisma – atmoda – šķēla tumsu. Mundruma pilnas sēklas pēc skolas devās pasaulē, gribēdami atgriezties skolā, protot sameklēt vai sagatavot auglīgas zemes, kvalitatīvi vairojot gaišuma karapulku.

Viktorija Rače

Share Button